Mēdz teikt, ka tas, ko dzimtas priekšteči piedzīvojuši un iemācījušies, nekur nepazūd, bet pa kripatiņai vien iemirdzas pēcnācējos. Ja tā patiešām ir, mana vecvecmāmiņa Arpa nepavisam nebrīnītos, ka strādāju Modes muzejā. Viņa bija lieliska šuvēja un savulaik darināja tērpus arī Stāmerienas pilskundzei Aleksandrai fon Volfai. Abas manas vecmāmiņas arī nebrīnītos – viņas prata visus iespējamos rokdarbus, sākot no aušanas un šūšanas un beidzot ar adīšanu un izšūšanu. Vēl aizvien atceros, kā lielās stelles aizņēma teju veselu istabu mūsu mājā…
Mana mamma patiešām nav sevišķi pārsteigta – kuru gan vēl es savā pieticīgajā padomju bērnībā mocīju ar prasībām pēc glītākām un modernākām (un tolaik tik grūti sasniedzamām) drēbēm un apaviem? Jāatzīst, ka gaumes mums nesakrita. Nekad neaizmirsīšu viņas sejas izteiksmi, kad es 10 gadu vecumā pirmo pašas nopelnīto naudu iztērēju Ogres universālveikalā, lai nopirktu lakādas jostu, dzeltenu džemperi un baltu pleca somu ar sarkaniem rimbuļiem (astoņdesmitie – ko padarīsi)… Veselu mēnesi ravēt bietes, lai nopirktu ko tādu? Un kur tad vēl dumpīgie pusaudža gadi, kas pavadīti saplēstos džinsos grunge mūzikas pavadījumā…
Taču ar laiku aizvien vairāk intriģē nevis redzamais, bet tas, kas slēpjas aiz virskārtas – aisberga neredzamā daļa, tā sacīt. Un kā lielu lasītāju mani interesē iedziļināšanās, pētīšana, kā jauna uzzināšana. Un rakstīšana. Tā vai citādi visu savu apzināto dzīvi vadu dažādos tekstos – lasot, rakstot, tulkojot, rediģējot visvisādus tekstus: no dzejas līdz enciklopēdijām. Ilgu laiku esmu strādājusi žurnālos – «Latvijas Architektūra», LILIT, «Cosmopolitan», FHM. Esmu arī apguvusi literārās redaktores profesiju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Bet vēl pirms tam es Latvijas Kultūras akadēmijā četrus gadus studēju kultūras teoriju, vēsturi un menedžmentu. Nu es strādāju Modes muzejā un varu apvienot gan kāri rakstīt, lasīt un pētīt, gan interesi par dažādu laikmetu vizuālajām liecībām: modi un tendencēm, uzskatiem un aizspriedumiem, skaisto un dīvaino...