Divdesmitajos gados interese par Ķīnu teātra vidē uzvilnīja ar īpašu spēku: 1922. gadā dižais Jevgēņijs Vahtangovs Maskavā iestudēja Karlo Goci lugu «Princese Turandota»; 1926. gadā Milānā notika Džakomo Pučīni operas «Turandota» pirmizrāde; arī Latvijai vispārējais Ķīnas drudzis teātrī negāja secen… Īpaši spilgta ir izcilā latviešu mākslinieka, klasiskā modernisma pārstāvja Romana Sutas (1896–1944) veidotā scenogrāfija un kostīmu skices Karlo Goci lugas «Princese Turandota» iestudējumam Jelgavas Latviešu teātrī 1926. gadā. «Turandotas» sižets vēsta par skaistu, bet nežēlīgu ķīniešu princesi, kura uzdod mīklas visiem potenciālajiem preciniekiem un liek sodīt ar nāvi tos, kuri nespēj mīklas atminēt. Princis Kalafs visas trīs mīklas atmin, princese atmaigst un pasludina princi par savu izredzēto.
Romans Suta 1922. gadā.
Foto: Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
Romans Suta (1896–1944) ir viens no spilgtākajiem Latvijas mākslas modernistiem, darbojies Rīgas mākslinieku grupā un biedrībā «Zaļā vārna», slavenās darbnīcas «Baltars» radītājs un mākslinieks, kritiķis, pedagogs. Viņa dzīvesgājums ir tikpat spilgts kā devums mākslā – dzimis netālu no Cēsīm veikalnieka ģimenē, 1910. gadā Romans kopā ar brāli aizmuka uz Rīgu un salīga par jungām uz ārzemju kuģa, kur pavadīja veselu gadu. Mākslai Romans pievērsās 1913. gadā, kad reiz devās līdzi māsai, kura mācījās Jūlija Madernieka studijā. Mācījās Rīgas Pilsētas mākslas skolā, Pirmā pasaules kara laikā evakuējās uz Krieviju un pabeidza Penzas mākslas skolu. Tieši Penzā iepazinās ar savu vēlāko dzīvesbiedri mākslinieci Aleksandru Beļcovu.
1917. gadā Suta atgriezās Rīgā un aktīvi iekļāvās mākslas dzīvē. 1923. gadā apmeklēja Drēzdeni, Berlīni, Parīzi. Pēc šī ceļojuma, aizrāvies ar ideju par mūsdienīga interjera un tā priekšmetu izveidi, 1924. gadā nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu «Baltars», kurā darbojās kopā ar Aleksandru Beļcovu un Sigismundu Vidbergu. Būdams enerģisks un aizrautīgs, pievērsies pedagoga un kritiķa darbībai, noformējis interjerus, veidojis scenogrāfijas un kinofilmu māksliniecisko ietērpu.
Romana Sutas skatuves iekārtojuma skice «Princeses Turandotas» iestudējumam, 1926.
Foto: Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija
Karlo Goci delartiskās komēdijas «Princese Turandota» iestudējums Jēkaba Zaķa režijā Jelgavas Latviešu teātrī piedzīvoja pirmizrādi 1926. gada Ziemassvētkos. Romana Sutas pieaicināšana scenogrāfijas un kostīmu veidošanai liecina par Jēkaba Zaķa drosmi un nopietnām mākslinieciskām ambīcijām – Suta taču pārstāvēja tolaik ne visu saprasto un pieņemto modernistu paaudzi. Tieši tolaik Latvijas mākslā valdīja izteikts uzskatu un paaudžu konflikts – ne visi spēja pieņemt jaunos, kuri kritizēja dabas atdarināšanu un impresionismu, radīdami darbus, kas ieturēti ekspresionisma, fovisma un kubisma manierē.
Romana Sutas kostīmu skices «Princeses Turandotas» iestudējumam, 1926.
Foto: Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
Lai gan Jelgavas Latviešu teātris bija «nopietna mākslas iestāde» un tā repertuārs nereti cildināts kā augstvērtīgs, finansiālajā jomā to nevarēja ne salīdzināt ar Rīgas teātru iespējām. Par teātra ierobežoto budžetu liecina bulvārpreses izdevuma «Aizkulises» apskatnieka piezīme: «Jau no paša sākuma izjutu «ekonomisko budžetu». Teatri apsilda ne ar malku un oglem, bet ar publikas silto dvašu. Ļoti praktiski un ekonomiski!» Taču, pat nebūdams smalks teātra izpratējs un vairāk pievērsdamies otršķirīgiem jautājumiem, apskatnieks jau sākumā atzīmē: «Ar niecigu Kulturas fonda pabalstiņu uz svētkiem vien uzved trīs jaunas lugas, pie kam no Rigas izraksta viskreisako, vienu no apdāvinatakiem mūsu māksliniekiem: Romanu Suttu.»
«Princeses Turandotas» iestudējums Jelgavas Latviešu teātrī, 1926.
Foto: Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija
Visi izrādes recenzenti atzina, ka tieši Romana Sutas veidotās pasakainās, krāšņās dekorācijas ir izrādes īpašā veiksme. Daudz grūtāk bija uztvert iestudējuma netradicionālo uzbūvi – režisors Jēkabs Zaķis, «viens no mūsu apdāvinātākiem provinces spēkiem», iedvesmojoties no itāļu delartiskās komēdijas klasiskajiem personāžiem un leģendārā Vahtangova «Princeses Turandotas» iestudējuma Maskavas Mākslas teātra 3. studijā (1922), kurā bija izmantots princips «pasaka pasakā», arī Jelgavā iestudētās izrādes darbību papildināja ar ironiskiem komentāriem un replikām par ikdienas aktualitātēm. Nesaskatīdami saikni ar itāļu commedia dell’arte, recenzenti šādu pievēršanos ikdienas skandāliem un aktualitātēm nereti uzskatīja vienkārši par «provinces publikai piemērotiem kumēdiņiem».
Karlo Goci «Princese Turandota» bija krievu modernā teātra lielmeistara Jevgēņija Vahtangova pēdējā iestudētā luga, izrāde uz daudziem gadiem kļuva par novatoriska iestudējuma etalonu. Noguris no ierastā reālistiski sadzīviskā teātra un meklēdams jaunu teātra valodu, Vahtangovs izstrādāja «fantastiskā reālisma» principu, kurā dzīves un psiholoģiskais patiesīgums sadzīvoja ar grotesku un teātra vides apzinātu nosacītību. Vahtangova «Turandotai» bija fenomenāli panākumi – aculiecinieku atmiņas vēsta, ka aizrautīgākie skatītāji pat esot rāpušies uz krēslu atzveltnēm; arī Latvijas presē atzīmēts, ka dažu sezonu laikā šis Vahtangova iestudējums Maskavā piedzīvojis vairāk nekā 500 izrādes. Iestudējums tika atjaunots arī Hruščova atkušņa laikā, 1963. gadā.
Jevgēņija Vahtangova «Princeses Turandotas» iestudējums Maskavā, 1922.
Vahtangova ironiskā, novatoriskā un vizuāli spilgtā «Princese Turandota» – pasaka pasakā, kurā aktieri spēlē Venēcijas teātra trupas aktierus, kuri spēlē «Princesi Turandotu», turklāt papildina stāstījumu ar četru delartiskās komēdijas klasisko personāžu-masku reakciju uz sava laika notikumiem – kļuva par viņa radošās pieejas virsotni.
Bez šaubām, arī Jelgavas Latviešu teātra iestudējuma veidotāji zināja par šo iestudējumu un ietekmējās no tā, turklāt Romans Suta aktīvi interesējās par mūsdienīgākajiem scenogrāfijas risinājumiem un augstu vērtēja tā laika novatoriskākos teātra māksliniekus. Rezultāts – modernisma, Ķīnas tēmas un itāļu delartiskās komēdijas masku kombinācija, kas spilgti ataino Romana Sutas radošos principus. Tiesa, Suta nesper soli tālāk, avangarda virzienā – viņa dekorācijas drīzāk ir fons uz skatuves notiekošajai darbībai, nevis sarežģītas konstrukcijas, kas pilnībā pārveido skatuves telpu.
Pateicamies Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītājai Dr. art. Nataļjai Jevsejevai par palīdzību un vizuālajiem materiāliem!