Manilas lakats no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, 20. gs. vidus
Foto: Modes muzeja arhīvs
Cik daudz var pavēstīt viens Modes muzeja eksponāts, zīda lakats, lai cik skaists, grezns un smalki izstrādāts tas būtu? Izrādās, ļoti daudz – apģērbs un aksesuāri ir ne tikai liecība par kāda laikposma ikdienas dzīvi un skaistuma izpratni, bet arī spilgts ieskats dažādu valstu ekonomiskajā un kultūras mijiedarbībā un tirdzniecības ceļu attīstībā. Tā saucamie Manilas lakati (Manila shawl; mantón de Manila) ir raksturīgs piemērs – tie vēsta par gadsimtiem seno Ķīnas zīda darinājumu augsto kvalitāti, par Spānijas kādreizējo varenību jūrās un okeānos un par dažādu spilgtu kultūru mijiedarbību un tās izpausmi modē.
Manilas lakati ir tradicionāls Spānijas un Latīņamerikas sieviešu aksesuārs – liels kvadrātveida zīda lakats, bagātīgi izšūts ar zīda diegiem un rotāts ar garām bārkstīm. Pārlocītu uz pusēm, to sedz uz pleciem, kā arī izkar uz balkoniem dažādu svētku laikā. Manilas lakati kļuvuši par būtisku flamenko dejotāju tērpa sastāvdaļu. Manilas lakatus mēdza izmantot arī interjerā, sevišķi – klājot uz klavierēm, tālab nereti tos dēvē par «klavieru lakatiem» – piano shawl.
Skats uz Manilu, ap 1665. gadu
Spilgta liecība par Spānijas lakatu modi rodama 19. gadsimta Eiropas glezniecības portretos, kā arī 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfijās, taču Manilas lakatu aizsākumi meklējami daudz senāk. Visticamāk, Manilas lakatus to sākotnējā izskatā sāka valkāt jau 17. gadsimtā. Sevišķi populāri tie kļuva 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā – Peru, Meksikā, Gvatemalā, Spānijā, vēlāk visā Eiropā.
Rozārija Gerrero, slavena spāņu dejotāja, Parīze, ap 1910. gadu
Lai gan nosaukumā minēta Filipīnu galvaspilsēta Manila un visvairāk šie lakati asociējas ar Spāniju, vēsturiski tie tika darināti Ķīnā, Kantonā, un no Manilas ostas nonāca Meksikā un Spānijā. Pieprasījums pēc Manilas lakatiem bija ļoti liels, un Kantonā tika koncentrētas daudzas ražotnes to darināšanai, taču arī atsevišķi Spānijas reģioni sāka specializēties lakatu izšūšanā. Lielu daļu preču, tostarp tā saucamos Manilas lakatus, Ķīnā ražoja tikai eksportam, ne vietējam tirgum.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, dosimies nelielā vēsturiskā ceļojumā…
1565. gadā Spānija sāka pārvaldīt Filipīnas, bet 1571. gadā tika nodibināta Manilas osta. Drīz vien tā kļuva par vienu no galapunktiem nepilnus trīs gadsimtus pastāvējušajā Manilas–Akapulko galeonu tirdzniecības ceļā. Tā saucamās Manilas galeonas nogādāja Meksikā un tālāk Eiropā milzīgu daudzumu Āzijas preču, daudzas no tām bija izgatavotas Kantonā, Ķīnā.
Sarežģītais un tālais maršruts izskaidrojams ar to, ka Filipīnas, tostarp tik nozīmīgā Manilas osta, bija pakļautas Jaunās Spānijas Vicekaralistei, tālab tās pārvaldīja vicekaralis no galvaspilsētas Mehiko. Manilas galeonas devās ceļā vienu vai divas reizes gadā, vedot zīdu (gan audumus, gan gatavus izstrādājumus, piemēram, bagātīgi izšūtus tērpus katoļu priesteriem) un porcelānu, dārgakmeņus un ziloņkaulu, kā arī garšvielas vienā virzienā, bet Meksikas un Peru sudrabu – pretējā.
Manilas–Akapulko–Seviljas tirdzniecības ceļš
Ķīnas preču šo kuģu kravas tilpnēs bija tik daudz, ka tos nereti dēvēja par Nao de la China jeb Ķīnas kuģiem. Tā kā ceļš bija tāls, galeonas būvēja cik vien iespējams lielas, lai bīstamais un vismaz četrus mēnešus ilgais kuģojums no Manilas līdz Akapulko pēc iespējas dāsnāk atmaksātos. Manilas krāvēji esot bijuši īpaši prasmīgi katra brīvā stūrīša izmantošanā kravas novietošanai, savukārt tikpat prasmīgi iepakotāji rūpējās, lai ikviens dārgais priekšmets izturētu tālo ceļojumu nebojāts. Peļņa pēc kravas nogādāšanas Akapulko esot bijusi no 100 līdz 300%, savukārt kuģa nogrimšana vai krišana pirātu rokās izraisīja spāņu koloniju ekonomisko panīkumu uz veselu gadu – līdz nākamajam kuģim.
Alonso Sančess Koeljo, «Skats uz Sevilju», 16. gadsimts
Daļa kuģu kravas palika Meksikā, daļa nonāca Peru, bet vēl daļu pa sauszemi pārvietoja uz Verakrusu, lai tālāk vestu uz Spāniju – Sevilju, vēlāk Kadisu. 1785. gadā tika nodibināta tiešā Spānijas pakļautībā esošā Karaliskā Filipīnu kompānija, un varēja sākt tirgoties, neizmantojot Mehiko starpniecību. Tas kļuva jo īpaši svarīgi 19. gadsimta sākumā, kad sākās Meksikas karš ar Spāniju par neatkarību (šo mērķi Meksika sasniedza 1821. gadā). Kad preces no Manilas nonāca pa taisno Seviljā, sākās īsts no Ķīnas zīda darināto Manilas lakatu popularitātes vilnis.
Četras saimnieciski visnozīmīgākās zīdtārpiņu sugas
Foto: Meyers Konversations-Lexikon (1885–1892)
Senā Ķīna bija pirmā civilizācija, kas sāka izmantot zīdtārpiņu veidoto smalko, spožo pavedienu. Gadsimtu gaitā izstrādātā augstā aušanas un izšūšanas meistarība ļāva Ķīnai saglabāt zīda tirdzniecības lielvalsts statusu arī tad, kad zīdtārpiņus sāka kultivēt citviet, sākumā Bizantijā, bet vēlāk arī Eiropā, piemēram, arābu pārvaldītajā Andalūzijā.
Lai gan Ķīnā darināja vienus no visizsmalcinātākajiem zīda audumiem un zīda izšuvumiem, sākotnēji līdz Meksikai nonāca visai viduvējas kvalitātes prece. Vicekaralis Enrikess (Enriques) pēc pirmo galeonu kravu pienākšanas esot atzinis, ka «viss šis pasākums ir veltas pūles, un tirdzniecība drīzāk būs postoša nekā peļņu nesoša, jo viss, ko viņi ir atveduši, ir šāds tāds zīds, lielākoties slikti noausts, un viltots brokāts.»
Taču ķīniešu tirgotāji ātri vien apjauta, ka pircēji Amerikā un Spānijā ir prasīgi un gatavi maksāt augstu cenu par labāko kvalitāti, turklāt viņi maksāja sudrabā. Kvalitātei uzlabojoties un cenām krītoties, jau 16. gadsimta beigās Manilas galeonu atvestie zīda audumi sāka konkurēt ar Andalūzijas meistaru ražojumiem, tālab sākās mēģinājumi ierobežot Ķīnas audumu importu. 18. gadsimta sākumā tas uz neilgu laiku patiesi izdevās, līdz Manilas ietekmīgie tirgotāji starpnieki panāca aizlieguma atcelšanu.
Žans Ogists Dominiks Engrs, «Pankoka kundze ar Kašmiras šalli», 1811
Šalles un lakati Eiropas modē kļuva populāri 18. gadsimta beigās, kad plānos, gaišos ampīram raksturīgos muslīna tērpus papildināja ar t.s. Kašmiras šallēm. Kopš Napoleons no Ēģiptes karagājiena atveda šādu garu, siltu un vienlaikus plānu šalli Žozefīnei, tās ātri vien kļuva par modes preci. Šalles bija austas no plānas vilnas un patīkami sildīja dāmu plecus, kuri bija ietērpti antīkās kultūras iedvesmotos tērpos, taču pavisam nepiemērotā klimatā – daudz vēsākā nekā Vidusjūras reģionā. Garās šalles ap 1820. gadu nomainīja kvadrātveida uz pusēm pārlocīti lakati, jo slaikā ampīra silueta vietā modē bija romantisma perioda siluets ar nolaidenu plecu daļu, kuplākiem svārkiem un akcentētu vidukli. Tieši šai laikā vērojams arī Manilas lakatu popularitātes straujš uzplaukums.
Džons Singers Sardžents, «Spāņu dejotāja», 1879–82. Eļļas studija galvenajai figūrai no Sardženta slavenā darba «El Jaleo»
Vecākie Manilas lakati visbiežāk bija izšūti ar Ķīnai raksturīgiem simboliskiem motīviem: drakoniem, lotosiem, bambusiem, kimono tērptiem ļaudīm, pagodām, putniem un ziediem (fazāni, dzērves, tauriņi, plūmju vai persiku ziedi, kamēlijas, krizantēmas, peonijas). Pamazām Ķīnas motīvus aizstāja vietējie, Spānijas: izšuvumos parādījās rozes, neļķes, saulespuķes, lilijas, rozmarīns, taču pazuda pagodas, drakoni un krupji, ķīniešu bagātības simbols, kas Eiropā raisīja pavisam citas asociācijas. Krāsu gamma kļuva spilgtāka, izšuvumu kompozīcija blīvāka; arī bārkstis ir Spānijā radies lakata papildinājums. Laika gaitā bārkstis kļuva aizvien garākas un garākas, ietverot arī makramē elementus. Tieši pateicoties bārkstīm un to burvīgajai kustībai dejas laikā Manilas lakats kļuva par flamenko dejotāju svarīgu atribūtu.
Mūsdienās izplatītākie Manilas lakatu modeļi balstās 19. gadsimta pirmā ceturkšņa darinājumos, taču stilistiskā daudzveidība ir milzīga. Visvairāk senajiem Manilas lakatiem līdzinās chinesco jeb «ķīniešu» lakati, kuru izšuvumos bagātīgi sastopami Ķīnas motīvi. Savukārt par lakatu popularitātes vēsturisko ceļu līkločiem liecina t.s. cigarreru jeb cigāru tinēju stila lakati, kam raksturīgi apjomīgi, spilgti rožu vai kamēliju izšuvumi.
Anrī Matiss, «Manilas lakats», 1911
Dažādi pētnieki Manilas lakatu evolūciju skaidro dažādi – lai gan netiek noliegta to Ķīnas izcelsme, modes un kultūras vēsturnieki izceļ gan Meksikas ietekmi, gan Andalūzijas mauru un čigānu kultūras mantojuma lielo nozīmi. Visticamāk, Manilas šalle tās tagadējā veidolā vēsturiski veidojusies, saplūstot un mijiedarbojoties visām šīm dažādajām kultūrām.
Viena no versijām par Manilas lakatu izcelsmi vēsta, ka būtiska loma Manilas lakatu popularizēšanā bija cigāru tinējām jeb cigarreras. Viņas tērpu rotāšanā mēdza izmantot zīda auduma gabalus, kuri bija izbrāķēti vai zemas kvalitātes, tālab tika lietoti, lai tajos ietītu uz Spāniju sūtāmās tabakas pakas. No šiem auduma gabaliem darinātie izšūtie lakati bija spilgti un eksotiski, tie drīz vien kļuva par cigarreru tēla neatņemamu sastāvdaļu.
Ignasio Zuloaga i Zabaleta, «Lolita dīvānā zilajā lakatā», 1912
Spānija bija pirmā valsts, kas Eiropā sāka ievest tabaku, turklāt tā nonāca tieši Seviljā, slavenajā Casa de Contratación jeb Tirdzniecības namā. Tā 16. gadsimtā Seviljā sāka veidoties tabakas apstrādes ražotnes, bet 18. gadsimtā tieši pie pilsētas vārtiem uzbūvēja milzīgu Karalisko Tabakas fabriku (Real Fábrica de Tabacos), daļu tās telpu atvēlēja arī cigāru tīšanai. Sākotnēji cigāru tinēji šajā fabrikā bija vīrieši, taču kopš 1813. gada par cigāru tinējām jeb cigarreras sāka strādāt lielākoties sievietes. 19. gs. 80. gados Seviljas fabrikā vien par cigāru tinējām strādāja 6000 sieviešu, cigārus tina arī Kadisā, Lakorunjā, Madridē, Alikantē. Cigarreras veidoja savu kopienu, subkultūru, kam bija raksturīgs arī īpašs ģērbšanās stils. Par neatņemamu tā sastāvdaļu kļuva lieli, ar spilgtiem ziediem izšūti lakati.
Karikatūra par Karmenas tēmu žurnālā «Journal Amusant», 1875
Slavenākā cigarrera pasaulē, bez šaubām, ir Karmena no Prospēra Merimē noveles un Žorža Bizē operas. Karstasinīgā čigāniete atgādina par Manilas lakata ciešo saikni ar Spānijas čigānu jeb gitanos kultūru, kas spēcīgi ietekmējusi flamenko – Andalūzijai raksturīgo mūzikas un dejas stilu, kas savā tagadējā formā nostiprinājies 18. gadsimtā. Tāpat kā Manilas lakats, flamenko sevī ievijis dažādu kultūru – spāņu, mauru, čigānu, ebreju – ietekmi, kas vēsturiski «satikušās» vienā laikā un vietā – Spānijā, Andalūzijā. Lūk, kādu aizraujošu stāstu var pavēstīt skaists dāmu garderobes priekšmets, kas nu kļuvis arī par muzeja eksponātu!
Cigarreras pie Seviljas Karaliskās Tabakas fabrikas, 20. gs. 20. gadi
Iedziļināties konkrēta eksponāta, Manilas lakata, raibajā un spilgtajā vēsturē mūs pamudināja darbs pie izstādes «Austrumu noslēpumi. Rietumu mode un Ķīna» sagatavošanas. Brīnišķīgie Manilas lakati no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, kas izstādes ietvaros eksponēti Modes muzejā, atklāj aizraujošu stāstu par vēsturi, kas atgādina izsmalcinātu izšuvumu – dažādu kultūru pavedieni, kopā savīti, spēj radīt ko pārsteidzoši skaistu un nereti līdz galam tā arī neatšifrējamu. Starp citu, arī mūsdienās darinātie Manilas lakati joprojām turpina stāstīt par valstu ekonomiskajām attiecībām – skaistie, izšūtie lakati, ko tirgo Spānijā, lielākoties ir… taisīti Ķīnā. Kā ar skumjām atzīst sena lakatu tirdzniecības nama pārstāvji, «Spānijā ar mašīnu izšūts lakats izmaksā dārgāk nekā Ķīnā ar rokām izšūts, tos vairs nav vērts izšūt tepat Spānijā…». Taču Manilas lakats joprojām ir populārs, un daudzas spānietes lepojas ar lakatiem, kas saņemti mantojumā no vecmāmiņām – vēsture turpinās!