Slavenākās Venēcijas kurtizānes Veronikas Franko portrets. Tintoreto, ap 1575. gadu
Kurš gan nav kaut vai pa ausu galam kaut ko dzirdējis par slavenajām Venēcijas kurtizānēm? Lagūnas pilsēta no 16. līdz 18. gadsimtam patiešām bija īsta kurtizāņu metropole, un šīs jaunās, skaistās un gudrās sievietes, kas prata izklaidēt bagātos klientus ar tērzēšanu, dziedāšanu, mūziku un deju, kā arī daudz pikantākām mākām, veidoja būtisku Venēcijas ekonomikas daļu. Taču valdība, labprāt atzīstot šarmanto būtņu finansiālo ieguldījumu, tomēr nemitīgi noteica viņām dažādus ierobežojumus, īpaši apģērba jomā. Kālab tā? – Lai noteiktu krasāku robežu starp pērkamajām sievietēm un tikpat bagātām dāmām no pilsoniskām vai aristokrātu aprindām. Tā laika rakstu avoti apgalvo, ka šādus likumus pieņēma, jo Venēcijas kurtizāņu izsmalcinātība un skaistums bija tā izslavēts tālu viņpus pilsētas robežām, ka iebraucēji nereti kļūdījās un izteica nepiedienīgus piedāvājumus godājamām sievietēm ar aristokrātisku izcelsmi. Kāda nekaunība!
Jājautā, vai tad tiešām kurtizānes bija tik grūti atšķirt no citām Venēcijas daiļavām? Gan jā, gan nē. Kurtizānes ģērbās modernāk, spilgtāk, mūsdienās teiktu – stilīgāk. Viņas miksēja dažādu sociālo slāņu un statusu (jauna meitene, precēta sieva, atraitne) apģērbu elementus, pirmās ieviesa dažādas jaunas tendences, izturējās pašapzinīgāk un pamanāmāk. Parasti pieņemts uzskatīt, ka viņu galvenā pazīšanās zīme bija drosmīgi dekoltē, īpašie platformu apavi chopines un pērļu kaklarotas. Taču to pašu nereti varēja sacīt arī par godājamu Venēcijas dzimtu sievietēm – arī viņas valkāja tērpus ar visai atkailinātu krūšu daļu, arī viņas valkāja augstos torņveida apavus, bet pērles, gluži otrādi, ilgu laiku tika uzskatītas par nevainības simbolu. (Tiesa, vīriešu īsbikses, ko kurtizānes vilka zem kleitām, lai radītu pikantu sievietes-jaunekļa tēlu, gan diez vai iederētos cienījamā tā laika dāmas garderobē.)
Sena gravīra: (no kreisās) jaunlaulātā, dižciltīga venēciete un kurtizāne, ap 1590
Rekonstrukcija – Vitores Karpačo «Medības lagūnā» un «Divas venēcietes» kopā
Spilgts apliecinājums šim «dāma vai kurtizāne?» juceklim senajā Venēcijā ir Vitores Karpačo (Vittore Carpaccio) glezna «Divas venēcietes» (1490–1495). Patiesībā tā pat nav glezna, bet daļa no apgleznota paneļa, kurā bija attēlotas medības lagūnā (arī šī paneļa daļa ir saglabājusies) un divas dāmas, kas garlaikodamās šīs medības vēro no terases. 19. gadsimtā abu sieviešu attēlojumu īpaši popularizēja Viktorijas laika ietekmīgākais mākslas kritiķis Džons Raskins, taču Venēcijas vēsturnieks Pompeo Molmenti gleznai deva vieglprātīgu iesauku «Kurtizānes». Mīts bija radīts, un turpmākajos gadu desmitos to turpināja tiražēt.
Mūsdienu mākslas vēsturnieki gan sliecas domāt, ka abas dāmas nav vis kurtizānes, kas ķer bagātus klientus, bet ir godājamās Torelli patriciešu dzimtas pārstāves, kuras gaida, kad mīļotie atgriezīsies no medībām lagūnā. Gleznā esot pārāk daudz nevainības, šķīstības un uzticības simbolu (mirtes, lilijas, dūjas, suņi, pērles, baltais kabatlakatiņš), lai šīs sievietes būtu kurtizānes.
Kādēļ gan šī kļūda tik ilgi tikusi tiražēta? Visticamāk, pie vainas bijis tas, ka panelis savulaik ticis sadalīts un dāmu portrets tā zaudējis savu patieso kontekstu – medību vērošanu. Tas patiesi varēja radīt pārpratumus, jo zināms, ka tieši balkoni, logi un terases bija ierastākās vietas, kur Venēcijas kurtizānes eksponēja savu juteklisko skaistumu. Visu vēl ļaunāku padarīja mākslas darbā redzamās turpat uz terases nomestās platformu kurpes – agrāk tika uzskatīts, ka tādas valkājušas vien kurtizānes, un šis malds ļāvis vieglu roku sabojāt abu dāmu labo slavu… Taču patiesību mēs droši vien tā arī neuzzināsim, un arī mākslas pētnieku debates par Venēcijas sieviešu dzīvesveidu joprojām turpinās.