Zīda ceļš, kas vijās no Ķīnas impērijas līdz pat Konstantinopolei, bezgalgarā karavānu virtenē pirms daudziem simtiem gadu nogādāja Eiropā visvērtīgākos un smalkākos zīda audumus, nefrīta rotājumus, porcelānu, lakotus un ar emalju rotātus priekšmetus. Venēcietis Marko Polo devās pa to pašu ceļu, turp un atpakaļ, nogādājot savā dzimtenē audumus un garšvielas. Taču tikai portugāļi, kas pirmie sasniedza Ķīnu pa jūru un tālajā zemē izveidoja savu cietoksni-koloniju Makao, 16. gadsimta vidū kļuva par īsteniem ķīniešu preču importētājiem visai Eiropai. 17. gadsimta sākumā holandieši nodibināja Nīderlandes Ostindijas kompāniju, kas lika pamatus ķīniešu porcelāna, mēbeļu, vēdekļu un izšuvumu masveida importam, tādējādi radot labvēlīgu augsni jauna modes novirziena – chinoiserie jeb «Ķīnas stila» – izveidei.
Sākotnēji šis stils visspilgtāk izpaudās interjeros – ļoti daudzās baroka pilīs, piemēram, Šarlotenburgā Berlīnē, Šonbrunnā Vīnē, Oranienbaumā Pēterburgā vai Rundālē tepat Latvijā, ir ķīniešu zāles vai saloni, kas rotāti ar neskaitāmām porcelāna vāzēm, lakotām mēbelēm un pat ķīniešu zīda tapetēm. Vislielāko uzplaukumu šis stils piedzīvoja 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta pirmajā pusē. Izstādē apskatāmi rokoko laika chinoiserie stila vēdekļi, lakotas kārbas vīriešu parūkām, pūdernīcas, ar stilizētiem ķīniešu zīmējumiem rotātas dozes «skaistuma mušiņu» un tabakas glabāšanai. Īpaši plaši tika izmantots Ķīnas zīds – no tā šuva vīriešu vestes, kamzoļus un dāmu kleitas, kā arī darināja apavus.  
Ampīra laika interese par Senās Romas kultūru mazliet atvēsināja interesi par Tālajiem Austrumiem, taču jau romantisma laikā, 19. gadsimta 20.–40. gados, «Ķīnas stils» atkal bija modē. Tie bija ne tikai kosmētikas piederumi, tradicionālie vēdekļi, bet arī smaržu flakoni, «mandarīnu krāsa» un nankina tipa audumi. 19. gadsimtā daudzas Eiropas lielvaras bija sagrābušas piejūras kolonijas Ķīnā: Britu Honkonga, franču un britu Kantona, vācu Cindao, krievu Portartūra un Daļņija. Visi šie tirdzniecības centri veicināja Ķīnas priekšmetu masveida eksportu: ķīniešu tradicionālie tērpi, galvassegas, saulsargi, Kantonas vēdekļi, Maniļas šalles, apavi, mēbeles, porcelāns un pat klēpja sunīši tika piedāvāti pircējiem visā pasaulē. Sākās aizraušanās ar autentisku Ķīnas galma un teātra kostīmu, kā arī leļļu kolekcionēšanu. Kļuva moderni pīpēt opiju un iekārtot buržuāzisko savrupnamu smēķēšanas istabas ar sarkani lakotajām ķīniešu mēbelēm, bet atpūtas brīžos tērpties ar drakoniem izšūtos ķīniešu halātos.
19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums ieviesa modē citu Tālo Austrumu stilu – japānismu. Aizrautīgo interesi par Uzlecošās saules zemi izraisīja Japānas tirgus atvēršana sadarbībai ar Rietumiem pēc ilgiem noslēgtības gadsimtiem. Japānisms kļuva par galveno jūgendstila jeb Art Nouveau izveides un pirmsākumu avotu visā pasaulē. Interesi par ķīniešu motīviem modē 1914. gadā atjaunoja Sergeja Djagiļeva antreprīzes veiksmīgais Igora Stravinska operas «Lakstīgala» iestudējums Parīzē ar izciliem Aleksandra Benuā kostīmiem.
Pēc Pirmā pasaules kara īpaši populārs kļuva Art Deco stils, kurā arī bija manāma Ķīnas ietekme. Par «grēka pilsētu» un izklaižu epicentru pamazām kļuva Šanhaja ar tās neparasto arhitektūru, kazino, naktsklubiem un krievu dejotājām, modes namiem un opija pīpētavām. 20. gados interese par Ķīnu spilgti izpaudās ar pērlītēm izšūtos vakartērpos ar ķīniešu motīviem, ķīniešu stila somiņās, bižutērijā, kurā izmantots nefrīts – izstādē būs plaši eksponēti šādi priekšmeti. Par šīs intereses virsotni kļuva Džakomo Pučīni opera «Turandota», kas sarakstīta Itālijā un pirmoreiz iestudēta 1926. gadā.  
Sākot ar 30. gadiem kino kā Holivudā, tā Eiropā izmantoja ķīniešu tēmu trilleros un detektīvfilmās. Īpaši populāra šai žanrā kļuva Anna Meja Vonga (Anna May Wong, 3.01.1905.–2.02.1961) – pirmā ķīniešu izcelsmes aktrise, kas izpelnījās pasaules slavu un atzinību. Šis bija arī slaveno Šanhajas zīda tērpu cipao (qipao) jeb čjonsamu (cheongsam) uzplaukuma laiks – šīs kleitas kļuvušas par laikmeta simbolu.
30. un 40. gados Šanhajā un Harbinā dzīvoja daudz cariskās Krievijas emigrantu, un daļa no viņiem saistīja savu dzīvi ar modes un skaistuma pasauli. Izslavēta Šanhajas skaistule bija krievu-zviedru izcelsmes dejotāja un dzejniece Larisa Andersena, kuras skatuves tērpi no tā laika Šanhajas saglabājušies un tagad ietilpst Aleksandra Vasiļjeva kolekcijā. Vēl viena Šanhajas daiļava bija modes dizainere Lidija Vinokurova, kurai tālajā pilsētā piederēja divi modes nami – «Altajs» un «Femina». Šo modes namu tērpi arī apskatāmi izstādē. Šanhajas modes pasaules zvaigzne bija arī Aleksandra Gramoļina, modes ateljē «Modern Woman» īpašniece, kura 50. gados pārcēlās uz Rīgu un kļuva par Rīgas Modeļu nama māksliniecisko vadītāju. Viņas radītie modeļi arī redzami izstādē.
Pārmaiņas Ķīnas valsts iekārtā un Mao Dzeduna nākšana pie varas atspoguļojās 50. un 60. gadu modē – tās ir Ķīnas zīda kleitas, ķīniešu stila salmu cepures. 50. gados PSRS importēja milzīgu daudzumu Ķīnas preču – izšūtas somiņas, sandalkoka vēdekļus, zamšādas apavus ar platformzoli, gabardīna mēteļus un pidžamas, kas ražotas fabrikā «Draudzība» (Дружба).
Arī mūsdienās Ķīnas tēma nezaudē savu aktualitāti – daudzi dizaineri meklē iedvesmu Austrumos. To, kā viņu iedvesma izpaužas darbos, arī redzēsiet izstādē.