Muzeja ēkas vēsture

Muzeja ēkas vēsture

Muzeja ēkas vēsture

Kā jau visas senas pilsētas, Rīga ir daudzslāņaina un sarežgīta – tā vairākkārt degusi, pārbūvēta un paplašināta, par daudzām ēkām un norisēm tajā informācija saglabājusies vien daļēji. Taču ikviens laikposms un tā iezīmes tā vai citādi tomēr nolasāmi Vecrīgas senajās ielās un namos. Bibliotēkas, arhīvi, aculiecinieku atmiņas palīdz atjaunot seno laika mozaīku. Šis darbs prasa pacietību un atgādina zelta skalošanu, taču kāds prieks pārņem pētnieku, kad izdodas atrast atbildes uz jautājumiem un atrisināt mīklas! Tā ir ne ar ko citu nesalīdzināma sajūta – turēt rokās dzīvu pavedienu, kas saista pagātni un tagadni. Dosimies ceļot laikā – paiesimies pa Grēcinieku ielu un tās apkārtni un parunāsim par to, kas reiz bijis un noticis 24. namā, kur tagad atrodas MODES MUZEJS.

Viena iela, daudzi nosaukumi

Par oficiālo Rīgas dibināšanas gadu uzskatāms 1201. gads, taču vietējo cilšu apmetnes šai vietā atradušās jau pirms tam – ap rajonu, kur senā Rīdziņas jeb Rīdzenes upe ietecēja Daugavā (tagad tur ir 13. janvāra iela, bet senlaikos bija laivu piestātne un ziemas osta).

Rīgas plāns, 1638. M. Meriana vara grebums.

Foto: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs

Grēcinieku iela ir viena no senākajām un nozīmīgākajām ielām Vecrīgā. Tā pieminēta jau 14. gadsimtā kā Bagāto iela (platea divitum latīņu val., 1387; de rikenstrate lejasvācu val., 1402). Ielu tā dēvēja, jo 14.–16. gadsimtā gar to atradās bagātāko tirgotāju gruntsgabali – viņus piesaistīja turpat līdzās Daugavas krastmalā esošā osta. Visplašākie īpašumi piederēja tirgotājam Zundernam, tāpēc ielu 15. gadsimtā sāka saukt viņa vārdā – par Zunderna ielu (Sundern Strasse).

Starp citu, rātskunga Volferta de Zunderna vārdā sauca arī vārtus ielas galā un tiem līdzās esošo aizsargtorni – tas esot bijis viens no lielākajiem apaļajiem torņiem. 16. gadsimtā tajā ierīkota labības noliktava, kas 1547. gadā kopā ar pilsētas labību nodegusi. Tornis tomēr izturēja, un 17. gadsimtā tajā ierīkoja tiem laikiem modernu mehanizētu ūdens ņemšanas vietu. Ūdeni pa apakšzemes koka vadu no Daugavas ar zirgu darbinātiem virzuļu sūkņiem iesūknēja blakus ēkā ierīkotajā tvertnē. No tvertnes ūdeni pa koka caurulēm novadīja uz pilsētas kopējām akām vai arī uz bagātāko pilsoņu namiem. Šī sistēma darbojās līdz 1863. gadam, un par to joprojām liecina turpat esošās sīciņās Ūdensvada ieliņas nosaukums.

Pakāpeniski personvārds Sundern ielas nosaukumā pārvērtās par sugas vārdu Sünder – grēcinieks; tā radās Grēcinieku iela (Sünderstrasse). Gandrīz vai žēl, ka nav nekādu aizraujošu un šausminošu senatnes stāstu par īstiem grēciniekiem, vai ne? Izrādās, tā ir tikai banāla «drukas kļūda»! Taču visnotaļ ticams, ka pa šo ielu tomēr staigājuši arī īsti grēcinieki – galu galā turpat netālu, Rātslaukumā, viduslaikos uzveda mistērijas, notika gājieni, sacensības, turnīri, dejas, tika svinēti svētki, kā arī atradās pilsētas svari un bija noziedznieku soda izpildes vieta.

Rīgas nocietinājumi.

Foto: www.riga-digitalis.eu

Turpinot par kaimiņu ielām un vietām – vēl kāds interesants stāsts. 13., 14. gadsimtā Vecrīgā bieži bija sastopamas viduslaikiem raksturīgās šaurās, taču dziļās ēkas ar pagalmiem, kur bija kūtis un šķūņi, un izbrauktuvi, pa kuru rīdzinieki katru dienu dzina lopus uz ganībām ārpus pilsētas mūra. Plašajās aizmugures sētās mitinājās zirgi, govis un cūkas. Šie lopu dzīšanas ceļi nereti izveidoja t.s. aizmugures ielas, un tāda – dēvēta par Cūku ielu – bija arī tagadējai Grēcinieku ielai. Vēlāk Cūku ielu pārdēvēja labskanīgākā vārdā un tā pārtapa par Peldu ielu, kas pastāv joprojām.

1677. gadā ugunsgrēks nopostīja gandrīz visas kvartāla ēkas, tādēļ seno namu vietā pamazām vien tika būvēti jauni. Ielas nozīme jo īpaši pieauga pēc 1701. gada, kad tās galā, apmēram tai vietā, kur tagad ir Akmens tilts, uzbūvēja plostu tiltu – pirmo tiltu pāri Daugavai Rīgā.

Zāļu vakars Vecrīgā, 1842. T.H. Rikmana litogrāfija.

Foto: www.virtuallatvia.lv

Ielu nereti dēvēja par Lielo Grēcinieku ielu (Grosse Sünderstrasse, Большая Грешная улица), bet turpat netālu uz Melngalvju nama pusi vedošo ielas «mazo māsu» – par Mazo Grēcinieku ielu. Nosaukums saglabājās vairākus gadsimtus un pārdzīvoja gan vairākus lielus Vecrīgas ugunsgrēkus, gan aplenkumus, gan pilsētas pārtapšanu vienā no lielākajiem Krievijas impērijas rūpniecības, tirdzniecības un kultūras centriem, gan Pirmo un Otro pasaules karu. Taču 1950. gadā, jau padomju laikā, ideoloģiskos nolūkos iela tika nodēvēta par godu revolucionārās un partizānu kustības dalībniekam (tagad droši vien teiktu – teroristam) Imantam Sudmalim un kļuva par Imanta Sudmaļa ielu. 1990. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību, arī iela atguva savu kādreizējo nosaukumu un joprojām ir Grēcinieku iela.

Pazudusī māja

Pavērojot Grēcinieku ielas namu fasādes, uzreiz redzams, ka 24. ēkas kaimiņienes ir krietni vien senākas. Kā gan tas nākas, ka šaurajā un dziļajā Vecrīgas apbūves gabalā «iespraukusies» pavisam citā laikposmā būvēta ēka? Un kur palikusi iepriekšējā? Lai to noskaidrotu, jāpakāpjas atpakaļ laikā.

Ēka Grēcinieku ielā 24, 2015.

Foto: Modes muzeja arhīvs

Diemžēl 20. gadsimts pret Vecrīgu bijis sevišķi nežēlīgs… 1941. gada 29. un 30. jūnijā apšaudēs starp Sarkano armiju un uzbrūkošo vācu vērmahtu tika izpostīta un nodega liela daļa Vecrīgas, tostarp Melngalvju nams, Rātsnams un Sv. Pētera baznīca. Gāja bojā arī visas ēkas pie Melngalvju nama virzienā uz Grēcinieku ielu, tādēļ kādreiz līdz pat Daugavmalai apbūvētās ielas nepāra numuru puse šai posmā joprojām ir tukša. Vismaz pagaidām.

1944. gads. Augšā, labajā stūrī redzama Grēcinieku iela un izpostītais 24. nams.

Foto: Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Savukārt 1944. gada rudenī viss bija otrādi: vācieši atkāpās un krievi uzbruka. Un atkal cieta Vecrīga, tostarp arī 18. gadsimta sākumā rātskungam Bekam būvētais Grēcinieku ielas 24. nams, no kura palika vien izdegušas drupas. 1945. gadā tās tika novāktas, atstājot tukšu vietu, kas tāda arī palika daudzus gadus.

Grēcinieku ielas 24. nama fasāde, 1908.

Foto: Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Tikai 60. gadu beigās šis apbūves gabals tika piešķirts Latvijas Starpkolhozu celtniecības organizāciju republikāniskajai padomei jeb «Latvmežkolhozstroj» (vēlāk – «Laukceltnieks»), un 1978. gadā tika pabeigta arhitektu Ilmāra Paegles un Borisa Ozola projektētā ēka. To slavēja kā vienu no retajām, kas spējusi atbilstoši iekļauties Vecrīgas apbūves ansamblī un ar saviem lentveida logiem un apdarē izmantoto alumīniju radīt arī interesantu modernās arhitektūras klātbūtni.

Pieredzējušais būvinženieris Ilgvars Niedols, kurš tolaik uzraudzīja būvniecības darbus, mums izstāstīja, ka 60. gadu beigās pie šāda ekskluzīva apbūves gabala izdevies tikt vien tāpēc, ka viņa bijušais studiju biedrs ieņēma augstu amatu Rīgas izpildkomitejā. Lai gan padomju laikos nebija modē īpaši interesēties par «buržuāzisko pagātni», būvniecības gaitā tikuši iesaistīti arī vēsturnieki, tādēļ – mums par laimi – saglabāta arī senā pagraba daļa.

Diemžēl jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ēkas bēniņos izcēlās ugunsgrēks, kurā citstarp sadega arī tās kādreizējo saimnieku arhīvs un dokumenti – tā neglābjami zuda daudzas liecības par ēkas vēsturi. Vēlāk nams tika atjaunots un pārbūvēts, izveidojot dzīvokļus, no kuriem paveras fantastisks skats uz vecpilsētu.

Sena pastkarte – osta Daugavā pie Vecrīgas.

Foto: www.riga-digitalis.eu

Katram pa uzņēmumam

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Rīgas saimnieciskā dzīve mutuļot mutuļoja. Lai gan osta vietas trūkuma dēļ pamazām pārcēlās aizvien tālāk prom no Vecrīgas, tās tuvums joprojām noteica Grēcinieku ielas dzīvi. Piemēram, pēdējā namā pie krastmalas atradās viesnīca «Varšava» un tās slavenais restorāns-kabarē, tautā saukts par «Pasaules krogu», jo tur pulcējās Rīgā iebraukušie dažādu zemju jūrnieki.

Skats uz viesnīcu «Varšava» Grēcinieku ielas galā, 1929. gads, Nikolajs Hercbergs.

Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs

Ļaužu te vienmēr bija daudz – Daugavas krastmalā līdz pat 1930. gadam atradās pilsētas tirgus. Un arī Vecrīgā vai ik ēkā bija kāds veikals, darbnīca vai uzņēmums, daudzās pat vairāki. Grēcinieku ielas 24. nams nebija izņēmums – brīžiem pat nav skaidrs, kā visi šie uzņēmumi, kantori un darbnīcas salīdzinoši nelielajā ēkā varēja satilpt. Taču šim namam bija «noslēpums» – iekšpagalmā slēpās vēl divas nelielas ēkas, kurās visbiežāk izvietojās darbnīcas, noliktavas, mazas ražotnes. Un to ir bijis daudz – sākot no Zviedrijas akciju sabiedrības «Producer», kura avīzēs sludināja, ka uzpērk «zvēru ādas, cūku sarus un zirgu astrus», un akciju sabiedrības «Minimax» kantora (šis uzņēmums ražoja ugunsdzēšamos aparātus) līdz firmai «Kartopress», kurā taisīja… mušķērājus. Vēl Grēcinieku ielas 24. namā kādu laiku tirgotas saimniecības preces, kā arī metāli un finieri – Vecrīga tolaik tiešām bija rosīga, un katrs kaktiņš tika izmantots lietderīgi!

Tā šis Grēcinieku ielas posms izskatījās 1929. gadā, Nikolajs Hercbergs.

Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs

Taču divi galvenie darbošanās virzieni tomēr saistīti ar apģērbu, aksesuāriem un dejām. Kopš pašām 19. gadsimta beigām 24. namā ar pārtraukumiem atradās Izraelam Grīnam piederošā modes preču uzņēmuma «J. Grün» veikals. 1909. gadā Izraels Grīns pat nopirka visu ēku. Viņam un viņa mantiniekiem tā piederēja līdz 30. gadu beigām. Savukārt uzņēmīgā Adelīne Celēviča 20. gados ne tikai izīrēja istabas savā dzīvoklī, bet arī bija tur iekārtojusi nelielu cepuru spalvu darbnīcu. It kā viņai piebalsodams, uz pāris gadiem 20. un 30. gadu mijā 24. namā ar savu cepuru darbnīcu pārcēlās Hiršs Lanesmanis. Bet 1931. gadā ēkā izvietojās trikotāžas un zeķu fabrika (drīzāk gan tā būtu saucama par adītavu) «Latriko», kas piederēja Hajai Lejai Levitai. Kaut kas šajā ēkā piesaista uzņēmīgas sievietes…

«Latriko» īpašnieces Hajas Lejas Levitas pase, 1920. gads.

Foto: Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Un nu par otru «darbības virzienu» – dejām. Jau kopš 1910. gada ēkas otrā stāva zālē notika deju kursi. Līdz 1921. gadam – ar pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā – tos šai adresē vadīja pieredzējušais deju skolotājs Olivjē Kēlers. 1922. gadā mājā uz dzīvi ievācās deju skolotājs Morics Grebzde – kursi ieguva jaunu elpu un tā laika presē tika reklamēti jo bieži. Parīzē un citviet ārzemēs izglītojies, švītīgs un elegants, Morics Grebzde piešķīra dejai īpašu šiku. Starp citu, 1926. gadā viņš sarīkoja pirmo sporta deju čempionātu Latvijā! Viņš arī sarakstījis grāmatu par dejas mākslu un mēģinājis pat izdot šai tēmai veltītu žurnālu «Vadonis Deju Pasaulē», taču tas gan viņu teju vai noveda līdz bankrotam.

Deju skolotājs Morics Grebzde.

Foto: no M. Grebzdes grāmatas «Labi dejot – prieks katram», 1938

Savukārt viņa sieva bija aizsākusi kādu tiem laikiem jaunu un modernu rūpalu – viņai šajā pašā namā bija kosmētiskais salons. Emmi jeb, kā viņa dažreiz smalki rakstīja, Emmy Grebzde bija mācījusies skaistumkopšanas gudrības Parīzē, Université de Beauté, un nu bija gatava ar tām iepazīstināt arī Rīgas smalkākās dāmas. Būdama vienkārša meitene no laukiem, viņa bija sasniegusi tādu dzīves līmeni, par kādu varēja vien sapņot: pašai savs uzņēmums, braucieni uz ārzemēm, regulāras slejas žurnālā «Zeltene», brīnišķīgs vīrs – idille! Taču, kā jau visas idilles, arī šī reiz beidzās – 1931. gadā pāris izšķīrās. Abi bijušie laulātie pārcēlās dzīvot citviet, un, kā atzīmēts tā laika bulvārpresē, 1933. gadā Morics Grebzde apprecējās ar savu daiļo deju demonstrējumu partneri, bet Emmi izgāja par sievu pie kāda studenta...

Morica Grebzdes ārzemju pase, 20. gadu beigas.

Foto: Latvijas Valsts vēstures arhīvs

Taču pār Eiropu jau bija savilkušies tumši mākoņi. 30. gadu beigu un 40. gadu sākuma avīzes ļauj fragmentāri, taču spilgti izgaismot lielās vēstures līkločus šīs mazās ēkas dzīvē... Tagad tie retāk ir sludinājumi, bet vairāk dažādu iestāžu publicēti un skaudri bezpersoniski saraksti – viens atsevišķs nams vai tā iemītnieki ir tikai sīki putekļi, kas jānoslauka. Tā 1939. gada avīzēs tiek publicēti repatriācijas saraksti – sācies Otrais pasaules karš, un Latviju pamet vairākums t.s. baltvāciešu – ir arī tādi, kas dodas prom no Grēcinieku ielas 24. nama. Savukārt 1940. gadā Latviju okupē PSRS, un avīzēs tiek publicēti nacionalizēto, tātad īpašniekiem atņemto, uzņēmumu saraksti – starp tiem ir arī adītava «Latriko» Grēcinieku ielā 24… Līdz beidzot vācu varas iestādes 1943. gadā ziņo par šī uzņēmuma likvidāciju. Turpmāko jau zinām – drīz vien ēka gāja bojā.

Taču pietiks par skumjo – pagātne reizēm atgriežas visnegaidītākajā veidā. Tagad Grēcinieku ielas 24. namā atrodas MODES MUZEJS. Domājot par to, kādi cilvēki šeit reiz dzīvojuši, tagadne nešķiet nejauša. Šai senajā vietā uzbūvētā ēka, kas sevī glabā tik daudz vēstures slāņu un atmiņu, ir ārkārtīgi piemērota muzejam. Skatoties uz tā eksponātiem pagraba velvēs, kas tik daudz pieredzējušas, būs vieglāk iztēloties, kā 19. gadsimtā ģērbās Beku dzimtas madāmas, kādas modes preces pirka Grīna kunga veikalā, kā 20. gados izskatījās Morica Grebzdes deju kursu apmeklētāji un cik smalkas virsdrēbes un elegantas cepurītes tika pakarinātas Emmi Grebzdes kosmētiskā salona priekštelpā… Tas viss joprojām ir kaut kur tepat mums līdzās!