Kā tapa muzejs

Kā tapa muzejs

Kā tapa muzejs

Rīga ir ārkārtīgi skaista pilsēta, kurā ir daudz izcilu ēku, taču nedomājiet, ka atrast telpas muzejam ir vienkārši! Vienas par mazu, citas tā paslēpušās šauro ieliņu līkumos, ka bez navigatora neatrast. Gadās, ka noskatītā zāle ir gana liela, taču pārāk mitra mūsu trauslajiem eksponātiem. Tik daudz visa kā nācās apskatīt!

Beidzot telpas ir atrastas! Pašā Vecrīgas sirdī, līdzās Rātslaukumam, Melngalvju namam un Sv. Pētera baznīcai. Lieliska kaimiņu būšana ar šiem arhitektūras pieminekļiem.

Lūk, arī mūsu ēka Grēcinieku ielā 24. Kāpēc tā nav tikpat skaista kā apkārtējās ēkas? Varētu teikt, ka šai ēkai nav paveicies. Otrā pasaules kara laikā tā nodega.

No tās palika vien pagrabs, toties kāds! Brīnišķīgs sens pagrabs.

1970. gadā virs senā pagraba uzbūvēja jaunu ēku, tajā apmetās ar celtniecību saistīta organizācija. Tolaik modē bija betons un stikls, un jaunā ēka visnotaļ atbilda laika garam.

Aleksandrs Vasiļjevs ar īpašnieka pārstāvi.

Kad mēs ar Aleksandru Vasiļjevu atnācām apskatīt telpas, nekādas celtniecības organizācijas tur, protams, sen vairs nebija.

Lūk, kas bija iekšpusē. Nepievilcīgs skats: ķieģeļu putekļi, pie sienām kaut kāds kartons… Taču telpās bija sauss un nebija auksti – pagrabs brīnumainā kārtā uztur pastāvīgu temperatūru. Pēc visiem parametriem telpas der, līgums noslēgts, un mēs ķeramies pie remonta.

Vispirms pārbaudām grīdas – taisām urbumus. Tas tik ir pārsteigums – šajā skaistajā velvju zālē ielietas metru biezas betona grīdas! Starp citu, arhīvā noskaidrojām, ka 70. gados šeit bijusi izstāžu zāle.

Bet šajā zālē grīdu praktiski nav, vajadzēs vien taisīt visu no paša sākuma.

Urā! Mēs atradām apslēptu mantu! Bet kas tas īsti ir? Kāds strādnieks PSRS laikos šeit iemūrējis šampanieša pudeli, bet tajā – viena kapeika. Tas laikam uz laimi!

Hidroizolācija – tas ir obligāti.

Inženieris, kurš 1970. gadā piedalījās ēkas būvniecībā, stāstīja, ka viena no pagraba sienām esot no 14. gadsimta. Nez, kura no tām? Trīs sienas pavisam noteikti izskatās pietiekami senas. Šī? Varbūt šī?

Laba ventilācija – tas ir ļoti svarīgi telpām, kurās atrodas seni tērpi.

Sakārtojam telpas un paralēli taisām ekspozīcijas projektu. Arhitekts Agris Padēlis-Līns izstrādā vitrīnu dizaina projektu. Viņš ir brīnišķīgs, taču liels pedants un uzstāj uz mūsdienīgi askētisku stilu, noraidot ierosinājumus ieviest projektā mums tīkamo eklektiku.

Pēc velvju attīrīšanas ar smilšstrūklu grīda vairāk atgādina pludmali Jūrmalā. Var basām kājām pastaigāt pa smiltiņām. Pēc tam velves tiks piesūcinātas ar speciālu šķīdumu, lai nostiprinātu senos ķieģeļus. No tiem taču nedrīkst birt putekļi.

Pelējums – cik nejauki! Pie šī sienas vajadzēja īpaši piestrādāt – vecie ķieģeļi laiž cauri mitrumu. Ar speciālu ierīču palīdzību sienā tiek iesūknēts silikātu šķīdums. Starp citu, speciālists, kurš mūs konsultēja, piedalījās arī Prezidenta pils rekonstrukcijā.

Nu, re – tas jau ir kaut kas. Ar flīzēm izskatās krietni labāk.

Ražotāji gatavo kārbas vitrīnām.

Darba galds krautin nokrauts ar papīriem. Gribētos, lai to ir mazāk, taču to skaits, gluži pretēji, tikai palielinās.

Turpinājums sekos…