Aleksandra Vasiļjeva fonds

Aleksandra Vasiļjeva fonds

Slavenais modes kolekcionārs un vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs stāsta, ka vēlme kolekcionēt viņam piemitusi jau bērnībā.
Aleksandra Vasiļjeva fonds

Reiz, nākot mājup no skolas, astoņus gadus vecais Aleksandrs kādā Maskavas pagalmā atrada izmestu 18. gadsimtā gleznotu Nikolaja Brīnumdara svētbildi, uz kuras bija izlikta žāvēties grīdaslupata. Zēns svētbildi paņēma. Diez vai viņš tobrīd nojauta, ka reiz viņa senlietu un 18.–21. gadsimta modes privātkolekcija tiks atzīta par vienu no ievērojamākajām pasaulē un būs sasniegusi tik ievērojamu apjomu, ka vajadzēs nodibināt īpašu fondu tās uzturēšanai, saglabāšanai, atjaunošanai, izstāžu darbības un pētniecības nodrošināšanai…

«Par kolekcionāru nekļūst, par to piedzimst»

Tā uzskata pats Aleksandrs Vasiļjevs. Savā ziņā var apgalvot, ka interese par senatni, modi, skaistām lietām, teātriem un muzejiem Aleksandram Vasiļjevam ir iedzimta: viņa tēvs bija pazīstams teātra mākslinieks, bet māte – aktrise. Pirmo reizi aizvests uz izstādi piecu gadu vecumā, turpmāk mazais Saša muzeju apmeklējumus gaidīja kā svētkus. Īpašas emocijas raisīja tēva darbnīca Maskavā, Frunzes krastmalā, un mātes ģērbtuve Centrālajā bērnu teātrī, kur viņa tolaik strādāja. Modes vēsturnieks joprojām atceras, ar kādu uzmanību un sajūsmu aplūkojis mātes teātra kostīmus.

Aleksandra Vasiļjeva māte, aktrise Tatjana Vasiļjeva-Guļeviča, 1963. gadā.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

Pavisam drīz pirmajam atradumam – svētbildei – pievienojās daudzi citi vērtīgi un interesanti priekšmeti, kurus to īpašnieku pēcteči izmeta, lai atbrīvotu vietu jaunām – padomju laika un stila – mēbelēm, aksesuāriem, tērpiem… Tolaik, 60. gados, strauji mainījās vecās Maskavas seja. «No savrupmājām un pat no īres namiem tika izlikti iedzīvotāji, komunālo dzīvokļu iemītnieki, pārceļoties uz dzīvi mazgabarīta «hruščovkās», nenesa «agrākās greznības paliekas» uz antikvariātiem, bet vienkārši izmeta atkritumos visu veco.» Kādēļ tā? Tādēļ, ka tolaik visā Maskavā bija tikai trīs antikvariāti un nevienā no tiem nepieņēma tekstilizstrādājumus, apģērbus un aksesuārus.

Aleksandra vecāki atbalstīja viņa aizraušanos, un tēvs Aleksandram 16 gadu dzimšanas dienā uzdāvināja gana lielu naudas summu kolekcijas papildināšanai. Aleksandrs Vasiļjevs atceras: «Pirmo kleitu es nopirku par 10 rubļiem 1974. gadā – tā bija šūta 1886. gadā no ceriņkrāsas faja auduma un nāca no kādas Kalugas tirgoņu dzimtas pārstāves pūra.» Šai kleitai drīz vien pievienojās Aleksandra vecāku paziņu un radinieku dāvinājumi, seni teātra kostīmi… Par šo krievu modes kolekciju jau ieinteresējās padomju prese.

Aleksandrs Vasiļjevs jaunībā.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

Parīze, Parīze…

Taču drīz vien dzīve krasi mainījās: «1982. gadā emigrēju uz Franciju, un kolekciju nācās veidot gandrīz no jauna. Bet es sev atklāju lieliskos Parīzes krāmu tirdziņus un šīs pilsētas antikvariāta izsoles. Neslēpšu, ka vairākums seno portretu, vēdekļu, saulessargu un somiņu manā kolekcijā ir pārnākuši no Parīzes krāmu tirdziņa letēm Vanvē, tā līdz šim brīdim ir mana iecienītākā meklējumu un iepirkšanās vieta.»

Grezns vēdeklis.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas

No 1984. gada Aleksandrs Vasiļjevs sāka pasniegt modes vēsturi Parīzes lielākajā modes skolā ESMOD, kur daudzi no studentiem bija dižciltīgu un senu dzimtu pēcnācēji, kas palīdzēja papildināt kolekciju un arī sarīkot pirmo kolekcijas tērpu izstādi Francijā.

Starp citu, arī tagadējais Aleksandra Vasiļjeva fonda viceprezidents Kristofs Dibuā-Rubio savulaik bija modes vēsturnieka students. Viņš joprojām atceras, cik iespaidīgs bija šis kurss: «Mums, rietumeiropiešiem, Vasiļjevs bija tādas kā fantastiskas burleskas iemiesojums. Daudz vairāk par modes vēstures priekšmetu mums gribējās izzināt viņa personiskās dzīves stāstu. Aleksandrs bija daudz ceļojis, un mūs aizgrāba viņa nostāsti, ko viņš franciski atstāstīja ar vieglu akcentu. Viņš ātri uzgāja metodi, kā mūs ieinteresēt savā priekšmetā – faktus viņš paspilgtināja ar konkrētā laika posma populārākajām baumām, un mēs no modes vēstures vairs nebijām atraujami.»

Skaistums trimdā

Nonācis viņpus «dzelzs priekškara», Aleksandrs Vasiļjevs daudz strādāja un ceļoja – un, protams, nekad nepiemirsa apmeklēt antikvariātus, sīklietu tirdziņus, izsoles… Par baleta un operas izrāžu noformēšanu saņemtie honorāri tika tērēti arvien jaunu kolekcijas priekšmetu iegādei.

Aleksandrs Vasiļjevs īpaši interesējās par pirmā emigrācijas viļņa modi: «1985. gadā uzrakstījis, ka vēlos sākt apkopot krievu modes namu tērpus, ko darinājuši emigranti Parīzē, es sāku saņemt vēstules un telefona zvanus, kuru rezultātā mana kolekcija vēl vairāk paplašinājās.» Viens no lielākajiem kolekcijas ieguvumiem bija Tatjanas Samsonovas-Nalbandovas (1885-1971) unikālā garderobe – 1913. gadā viņa ieradās Parīzē no Maskavas ar miljonāres cienīgu bagāžu. Tagad šie izsmalcinātie tērpi tiek rūpīgi glabāti Aleksandra Vasiļjeva kolekcijā un dažādu izstāžu ietvaros apceļojuši daudzas valstis.

Balles kleita no Tatjanas Nalbandovas-Samsonovas garderobes, 1913.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas

Aleksandrs Vasiļjevs un viņa grāmatas «Skaistums trimdā» izdevums krievu valodā.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

Iepazīšanās ar pirmā emigrācijas viļņa pārstāvēm, bēglēm no Padomju Krievijas – balerīnām, aktrisēm, dziedātājām, dizainerēm un izšuvējām – kļuva arī par materiālu Aleksandra Vasiļjeva grāmatai «Skaistums trimdā», kas kļuva par īstu bestselleru, piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus un sekmēja viņa atgriešanos dzimtenē pēc 25 Rietumos pavadītiem gadiem.

Dzimtas ligzda Viļņā

Nebūt nav nejauši, ka Aleksandra Vasiļjeva fonds dibināts tieši Viļņā. Lai gan modes vēsturniekam pieder seši īpašumi dažādās valstīs, tieši ar Viļņas māju saistās arī viņa dzimtas vēsture. Viņa mātes poļu–baltkrievu dzimta kopš 1560. gadiem ierakstīta Lietuvas kņazistes reģistros, bet Viļņas muižu 1912. gadā cēlis modes vēsturnieka vectēvs Iļja Guļevičs un vectēva brālis.

Aleksandra Vasiļjeva māja Viļņā.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

Šīs ēkas vēsture arī spilgti raksturo 20. gadsimta krasos pagriezienus. Pirmo reizi Aleksandrs ciemojās pie vecmāmiņas Viļņā, būdams vien gadu vecs. 60. gados viņš šajā mājā vēl saskārās ar agrākajiem laikiem tipisko dzīvesveidu, piemēram, pulcēšanos uz kopīgām vakariņām pie atbilstoši visiem etiķetes noteikumiem servēta galda. Bet pēc vecmāmiņas nāves muiža kļuva par… autodarbnīcu ar komunālajiem dzīvokļiem. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas tika atjaunotas arī Guļeviču ģimenes īpašumtiesības, taču ēka jau bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Tomēr tas Aleksandru Vasiļjevu nebiedēja – viņš pieņēma izaicinājumu, un tagad ēku vairs nevar ne pazīt – tajā rūpīgi atjaunota pirmsrevolūcijas laika ģimenes ligzdas atmosfēra.

Mājas iekšskats.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

Darbs aizkulisēs

Lielākā daļa apjomīgās Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, kas kopumā sastāv no vairāk nekā 55 tūkstošiem dažādu priekšmetu, tagad glabājas Lietuvā. Nespeciālistam, kurš ieradis vērot tērpus, kas glīti izstādīti dažādos muzejos, pat grūti iedomāties, cik daudz darba un laika jāiegulda, lai visu šo skaistumu saglabātu, restaurētu, pārvadātu, atbilstoši uzglabātu… Šim nolūkam 2013. gada nogalē tika nodibināts Aleksandra Vasiļjeva fonds, kura darbinieki diendienā rūpējas par kolekcijas «labsajūtu».

«Galvenā problēma, ar ko man nācies saskarties, ir uzglabāšana,» stāsta Aleksandrs Vasiļjevs. «Tekstilam kaitē tieša gaisma, to apdraud kodes un mitrums, un parastā dzīvoklī nodrošināt apmierinošus glabāšanas apstākļus ir ārkārtīgi grūti.» Senajiem tērpiem drīkst pieskarties tikai ar baltiem cimdiem, jo tie ir ārkārtīgi trausli un prasa ļoti saudzīgu apiešanos.

Darba netrūkst – regulāri daļa tērpu tiek rūpīgi iepakoti, lai dotos uz kādu izstādi, pēc kuras tie atkal jāizsaiņo, jāpārbauda un jānoglabā. Ja nepieciešams, tie jāved uz restaurēšanas darbnīcām, kas specializējušās šādu unikālu darinājumu atjaunošanā un labošanā. Turklāt kolekcija jau nav nekas galīgs un pabeigts – tā nemitīgi tiek papildināta ar jauniem atradumiem, trofejām, dāvinājumiem… Ir tērpi, kurus Aleksandrs Vasiļjevs «medī» mēnešiem ilgi, bet ir arī tādi, kurus izdevies nedaudzu minūšu laikā nopirkt interneta izsolē. Ir tādi, par kuriem tiek maksātas ievērojamas summas, un ir arī tādi, kas saņemti kā slavenību vai mantinieku dāvinājums…

Laikmeta spogulis

Kolekcijā ir gan senu aristokrātu dzimtu izsmalcinātie tērpi, gan pirmo augstās modes namu darinājumi, gan slavenību kostīmi, gan dažādu politisko satricinājumu un karu laikā tapuši apģērbi, gan īpaši bagātīgs 20. gadsimta modes priekšmetu krājums, gan leģendārā Ballets Russe skatuves tērpi. Tāpat tajā ir milzum daudz aksesuāru, modes žurnālu un fotogrāfiju, portretu un miniatūru, kas attēlo savam laikam tipiskus apģērbus, aksesuārus un matu sakārtojumus…

Modes vēsturnieks un kolekcionārs Aleksandrs Vasiļjevs.

Foto: no Aleksandra Vasiļjeva privātā arhīva

Bez kolekcijas fiziskās uzturēšanas un izstāžu veidošanas Aleksandra Vasiļjeva fonds arī popularizē modes vēsturi Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs. Jo mode nav tikai skaista kaprīze – kā reiz asprātīgi izteicies Francijas karalis Luijs XIV, «mode ir vēstures spogulis». Patiešām: paraugieties uzmanīgi, un redzēsiet, kā modē atspoguļojas gaume, estētiskie priekšstati, sadzīves ieradumi, maldi un kaislības – īsi sakot, viss, kas veido iepriekšējo laikmetu kultūras trauslo audumu. Šis pagājušo dienu skaistums spēj mums daudz ko pavēstīt, tādēļ tieši ar tā saglabāšanu nodarbojas Aleksandra Vasiļjeva fonds.